Ājurvēdā lieto dažādus terapiju veidus, kas attīstījušies Indijā pēdējos 5000 gados un var veikt to pašu, ko mūsdienu terapijas metodes. Ājurvēdas medicīnas teorija ir pietiekami skaidra, lai būtu saprotama ikvienam. Ājurvēda māca pašizziņu un pašatklāsmi; tā mudina cilvēkus uzzināt, lai atgūtu zaudētu veselību un spētu maksimāli vairot veselīgu dzīvesprieku.

Ājurvēdas un Tibetas medicīnā ir zināmas arī ārstniecības metodes un līdzekļi, kas krietni pārspēj Rietumos pazīstamos. Tie ir gan iedarbīgāki, gan nekaitīgāki veselībai. Ļoti iecienītas un efektīvas ir Ājurvēdas augu un diētas terapijas. Austrumu zemēs ārstniecības augus dažādu slimību ārstēšanā un veselības uzlabošanā izmanto jau tūkstošiem gadu. Šajās zemēs augus lieto tāpat kā pie mums zāles. Ājurvēdā ir pat savs īpašs veids, kā uzņemt augu preparātus. Tos vienmēr lieto kopā ar anupānām - vielām, kas organismā darbojas kā katalizators - aizvada augu vērtīgās vielas uz noteiktiem orgāniem vai šūnām. Kā anupānas visbiešk izmano siltu ūdeni, medu, kausētu un attīrītu sviestu, pienu vai vīnu. Lai auga vērtīgās vielas nokļūtu pareizajā vietā, bieži vien svarīga ir arī anupānas krāsa. Piemēram, lai augā esošās vielas nonāktu aknās, augu preparātu lieto kopā ar sarkanu sulu. Atkarībā no tā, kādā diennakts laikā, kādās devās un kopā ar kādu anupānu augs tiek lietots, tam var būt atšķirīga iedarbība un to var izmantot dažādu slimību ārstēšanai.

Tibetas medicīnā un Ājurvēdā tradicionāli praktizē tādas ārstnieciskās metodes kā, piemēram, Panča karmu, kurā ietilpst vemšanas, caurejas izraisīšana, klizmas, sviedrēšanas, masāžas ar dažādām augu eļļām un vajadzības gadījumā arī asins nolaišanas procedūras. Šādu metodi parasti zimanto smagāku un ielaistu slimību gadījumos un tikai tad, ja pacienta veselības stāvoklis ir pietiekami stabils, lai to izturētu. Piemēram, Ājurvēdas un Tibetas medicīnā uzskata, ka vēja slimības lokalizējas resnajā zarnā. Tās efektīvi ārstē, izmantojot speciālas klizmas un masāžas.

Tibetas un Ājurvēdas medicīnā, ja speciālists ir labs, pacients atvieglojumu jūt jau pēc pirmās ārstēšanas procedūras. Tomēr ārstējoties ar netradicionālās medicīnas metodēm, jāapzinās, kā rezultāts nebūs ātri sasniedzmas. Tibetā un Ājurvēdā uzskata, ka cilvēkam jāarstējas tik gadu, cik slimība veidojusies.

Pretēji rietumniekiem, kas par veselību lielākoties sāk raizēties, kad slimība min uz papēžiem, Austrumu zemēs par to sāk rūpēties jau laikus, jo uzskata: ja slimība ir pārlieku ielaista, ārsts var atvieglot slimības simptomus un apturēt tās tālāku progresu, taču ielaistu slimību var arī atteikties ārstēt.

Slimības mēdz būt arī karmiskas - likteņa dotas. Austrumos uzskata, ka šādas slimības nav ārstējamas un cilvēkam tās ir jāpacieš dzīves laikā. Šādā gadījumā ārsts slimību var tikai apārstēt, bet tālākais ir paša cilvēka un karmas rokās. Taču Austrumos valda arī uzskats, ka viss ir Dieva rokās - ar patiesu ticību un paļāvību uz Dievu var daudz ko savā dzīvē mainīt, pat izārstēt karmiskuas slimības.