Kārļa Valtera zināšanas un pieredze vides ķīmijas jautājumos ir krietni liela, jo pēc ķīmiķa maģistra grāda iegūšanas Latvijas Universitātē viņš kā vieszinātnieks ar Amerikas ķīmijas biedrības stipendiju ir stažējies ASV Viskonsinas universitātē un ir Amerikas ķīmijas biedrības biedrs. Doktora grādu vides ķīmijā Kārlis Valters ieguva Stokholmas Universitātē un pēc tam divus gadus strādāja Kanādā, Vindzoras Universitātes Lielo ezeru Vides izpētes institūtā. Zinātnieks ir pētījis noturīgos organiskos piesārņotājus (NOP) galvenokārt biotā – zivīs, putnos un zīdītājos – un arī kancerogēnos policikliskos ogļūdeņražus (PAO) zivīs un sedimentos jeb nogulsnēs.

Runājot par sintētiskajām ķīmiskajām vielām, ko atrod cilvēku asinīs, tiek minēti dažādi nosaukumi, kuros ir grūti orientēties, tādēļ vispirms, lūdzu, pastāstiet par vielu grupām un ar ko tās atšķiras.

Noturīgie organiskie piesārņotāji (NOP) ir organiskas vielas, un lielākoties tās ir cilvēka sintezētas vielas, lai gan, piemēram, dioksīniem ir arī dabīgie rašanās avoti – vulkānu izmeši un mežu ugunsgrēki. NOP grupai pieder arī tā dēvētie bromētie liesmu kavētāji.

Otra vielu grupa, kas tiek pieskaitīta NOP, ir polihlorētie bifenili (PHB), kas ideāli kalpo tam mērķim, kam savulaik tika radīti, – tās ir inertas eļļas, ko lieto transformatoros, lai novērstu degšanu un izolētu elektriskās iekārtas, bet tas, kas vajadzīgs šīm iekārtām, ir kaitīgs videi. Lielākā daļa organisko vielu vidē ātri noārdās, bet NOP un PHB satur hlora vai broma atomus un ir ļoti noturīgas. Otrkārt, šīs vielas ļoti slikti šķīst ūdenī, bet labi šķīst taukos. Pirmajā brīdī tas var likties paradokss, ka runājam par to, ka NOP un PHB vislielāko kaitējumu nodara ūdenī, bet no ūdens šie piesārņotāji nonāk un uzkrājas zivīs, kas ir kā šo vielu sūkļi. Tālāk zivis apēd zivju gārņi un roņi.

Nevar teikt, ka šie piesārņotāji vispār organismā nenoārdās vielmaiņas rezultātā, bet tas notiek tikai daļēji un ļoti lēni. Tādēļ norisinās šo vielu uzkrāšanās jeb bioakumulatīvais process augstākajās barības ķēdēs. NOP un PHB uzkrājas organismā, piedalās un ietekmē vielmaiņas procesus, un tā ir tā dēvētā hroniskā toksicitāte. Vistoksiskākie no NOP ir dioksīni, kuru bīstamo koncentrāciju rēķina pikogramos, kas ir desmit mīnus divpadsmitajā pakāpē. Lielas koncentrācijas var izraisīt, piemēram, aknu vēzi vai var pat iedarboties uz DNS, radot mutācijas.

Cita kaitīgu vielu grupa ir kancerogēnie policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži (PAO), kuru kaitīgais iedarbības veids atšķiras no NOP un PHB. PAO rodas organisko vielu degšanas procesā, piemēram, no iekšdedzes dzinēju izmešiem un sadegot jebkuriem naftas produktiem un uzkrājas dažādos sedimentos. To kaitīgums, nonākot dzīvos organismos, slēpjas nevis noturīgumā un pastāvīgā klātbūtnē, bet gan šo vielu reaktivitātē jeb spējā iedarboties uz organisma fermentu sistēmām, kas cenšas padarīt ķīmiskās vielas vairāk šķīstošas ūdenī, lai izvadītu tās no organisma un to atindētu. Šajā procesā rodas starpprodukti, kas ir vēl indīgāki.

Vindzoras pilsētā ir tilts, pār kuru diennaktī pārbrauc 20 tūkstoši lielo furgonu – tas ir viens no lielākajiem satiksmes ceļiem starp ASV un Kanādu. PAO daudzumu var izmērīt upes dūņās un ūdensaugos, arī ūdenī. Zivīm, kas dzīvo upē, piemēram, pundursamiem, uz lūpām un ādas izveidojas audzēji. Acīmredzot ir zināma sakarība starp PAO daudzumu sedimentos un zivju audzējiem.

Bieži tiek pieminēti bromētie liesmu kavētāji, nācies arī dzirdēt, ka bez šo ķīmisko vielu lietošanas ēkas un priekšmeti, piemēram, mēbeles, kļūtu ļoti ugunsbīstamas.

Šīs vielas ir līdzīgas PHB vielu grupai, bet tajās hlora atomu vietā ir broms. Ir ķīmiska viela, kuras apzīmējums ir PBDE un ko pievieno plastmasām un audumiem – dīvānos, automašīnās un lidmašīnās, kur ir augstas drošības prasības, un datoru un televizoru paneļiem.

Es atbalstu Pasaules Dabas fonda centienus ierobežot NOP un citu kaitīgo ķīmisko vielu lietošanu, bet jāatceras, ka modernā sabiedrībā nevar izvairīties no ķīmiskās rūpniecības produktu lietošanas. Lai cik zaļi savās vēlmēs būtu cilvēki, viņiem būs grūti iztikt bez gumijas zābakiem vai makšķerauklām. Arguments par labu bromētajiem liesmu kavētājiem ir tas, ka tie glābj dzīvības. Tiesa, Lielbritānijā, kur ir vieni no striktākajiem ugunsdrošības noteikumiem Eiropā, ar šīm vielām ir lielākas problēmas. Esmu redzējis videofilmu, kurā tiek demonstrēts, kas notiek, kad sāk degt dīvāns, kura ražošanā ir izmantoti liesmu kavētāji, un otrs dīvāns, kas ražots bez šo vielu izmantošanas. Dīvāns, kura ražošanā nav izmantoti liesmu kavētāji, deg viscaur jau pēc minūtes. Sākoties ugunsnelaimei, pirmās minūtes ir vissvarīgākās, jo tad cilvēks vēl var paspēt aizbēgt no dzīvokļa. Ja produkta ražošanā ir izmantoti liesmu kavētāji, degšanas laikā izdalās broma radikāļi, kas kādu laiku slāpē degšanas procesu. Saprotiet mani pareizi – es neaizstāvu šo vielu lietošanu, jo ir alternatīvas, kas videi un cilvēkam ir drošākas.

Kad cilvēki atklāja, ka šīs ķīmiskās vielas – NOP, PHB un PAO – dara sliktu?

Problēmām, kuras radījušas šīs vielas, vēl nav simts gadu, jo, piemēram, PHB sāka ražot pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Tāpat ir jāmin arī bēdīgi slavenais DDT jeb dusts. Divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados Zviedrijā novēroja, ka samazinās putnu, it īpaši baltastes ērgļa, kas dzīvo Baltijas jūras reģionā, vairošanās, jo olu čaumalas kļuva tik neizturīgas, ka putni tās vairs nevarēja izperēt. Diezgan nejauši atklāja konkrētas vielas, kas, visticamāk, ir vainīgas pie šiem procesiem – zinātnieki uzskata, ka olu čaumalas trauslas padarīja DDT. Putnos bija arī augsta PHB koncentrācija. Sākumā nebija skaidrs, no kurienes nāk PHB, jo tās taču tiek ražotas tikai slēgtām sistēmām – kā tās var nonākt putnos?

Zviedrijā nevajadzēja ilgi un gari pierādīt, ka minētās vielas jāaizliedz lietot. Septiņdesmitajos gados PHB aizliedza ražot jau visā pasaulē. Slēgtās sistēmās PHB atrodas joprojām, arī Latvijā, un transformatori un kondensatori, kuros ir PHB, pamatā ir apzināti. Ir noteikts termiņš, kad transformatoru eļļas ir jāmaina un jālikvidē. Lielākā problēma ir, ko ar šīm eļļām darīt pēc tam. Ja tās dedzinās, radīsies dioksīni. Īstenībā tas ir naudas jautājums, jo veselīga un tīra vide mūsu laikos ir dārgs prieks. Pēdējās desmitgadēs PHB koncentrācija dabā ir samazinājusies, bet PBDE koncentrācija Baltijas jūras reģionā aizvien palielinās un par tiem jau tiek runāts kā par jaunajiem PHB.

Eiropā pats bīstamākais PBDE produkts ir aizliegts. Tāpat kā politikai un dažādām revolūcijām ir savi katalizatori, pierādījums, ka šīs vielas ir atrodamas mātes pienā bija pēdējais piliens Eiropas Savienībai, lai nolemtu aizliegt bīstamākās vielas. Amerikā šo vielu koncentrācija asinīs un mātes pienā ir trīs četras reizes lielāka nekā Eiropā, jo viņi turpina šo vielu lietošanu un tikai tagad sāk domāt par to aizliegšanu.

Progresīvākā ASV pavalsts vides jautājumos ir Kalifornija, un tās likumdošana šajos jautājumos paredz regulāciju. Pārmaiņas attieksmē un pēc tam likumdošanā notiek, uzkrājoties pētījumiem un zināšanām par šiem jautājumiem. Protams, visasāk cilvēki reaģē uz pētījumiem, kuros tiek pētīts cilvēks. Toksiskumu un saikni starp veselības problēmām ir grūti pierādīt, tomēr, manuprāt, vides un pārtikas drošības problēmas ir saistītas.

Vai Latvijā ir pilnībā apzināts piesārņojums ar minētajām vielām?

Jā, patiesībā tā ir manas doktora disertācijas tēma. Ja runājam par NOP, tā ir globāla problēma, un valstu robežas nenosaka vielu pārvietošanos un uzkrāšanos – tās ir atrastas arī Arktikā un Antarktīdā. Latvijā, salīdzinot ar Eiropu un Ameriku, situācija ir ļoti laba. Pie mums nav lielu šo vielu avotu, pie mums šīs vielas nonāk ar gaisa masām un ar Baltijas jūras ūdeni, kas ietekmē šo vielu daudzumu zivīs.

Par asariem, kas ir gan upēs un ezeros, gan piekrastē, varu pateikt, ka šo vielu koncentrācija tajos nav liela. Jāteic, pastāv risks, ka jebkurā produktā, kurā ir tauki, ir arī šīs vielas. No pesticīdiem, kuri pieder NOP un kuru sarakstā ir 13 vielas, Latvijā vēsturiski ir tikai DDT jeb dusts un lindāns, turklāt šeit lietotie daudzumi ir salīdzinoši nelieli. Tādēļ nav iemesla celt paniku.

Vienīgi gribu teikt, ka būtu uzmanīgi jārīkojas ar PHB eļļām. Pirms dažiem gadiem, kad plaši notika smago metālu zādzības, biju uztraucies, jo baidījos, ka transformatora skapīša aiznesēji var iedomāties izliet zemē vai upītē šķidrumu, kas tajā skapītī ir iekšā un šļakstās.

Cik pamatots, jūsuprāt, ir aizliegums lietot uzturā mūsu lašus, tajā pašā laikā atļaujot pārdot Norvēģijā audzētos? Vai tā ir vides vai ekonomikas politika?

Grūti noliegt, ka šajā lēmumā ir sava daļa ekonomiskās politikas un interešu. Esmu dzīvojis Zviedrijā un zinu, ka iedzīvotāji tur zivis lieto daudz, tomēr jāatzīst, ka pēdējos gados ir tendence izvairīties no Baltijas jūras zivīm. Ja ir iespējams, zviedri labāk izvēlas Ziemeļjūras zivis. Tagad, globalizācijas laikā, gadās, ka zviedru studentu ēdnīcā ir zivis no Jaunzēlandes krastiem, nevis no Baltijas jūras. Lai gan nedomāju, ka stāvoklis ar Baltijas jūras produktiem ir tik nopietns, tomēr tas ir fakts, ka Baltijas jūra ir salīdzinoši sekla, ap to dzīvo daudzi miljoni cilvēku un tās krastos atrodas lielas pilsētas, tādēļ tās zivis ir piesārņotākas nekā Ziemeļjūrā.

Tomēr negribu dot rekomendācijas par zivju ēšanu vai neēšanu, jo tas ir jautājums par riska novērtēšanu. Piemēram, zivīs ir nepiesātinātās taukskābes, kas ir ļoti būtiskas sirds un asinsvadu slimību profilaksē.

Starp citu, mediķi ieteic pirkt zivju eļļu, kas gatavota no lašiem. Vai arī tas nav risks?

Respektablas kompānijas pārbauda savu zivju eļļu – tajā noteikti nebūs šo ķīmisko vielu, par kurām mēs runājam, jo tā nebūs ražota no Baltijas jūras zivīm. Es savai meitai, kurai ir gads un desmit mēneši, arī dodu zivju eļļu. Lai kā arī būtu, es personīgi uzskatu, ka labums, ko dod zivju eļļa, ir lielāks par iespējamo ļaunumu.

Par lašiem jāsaka, ka ir ļoti daudz faktoru, kas nosaka, cik NOP vielu tajos ir. Pirmkārt, šīs vielas uzkrājas taukainākās zivīs. Otrkārt, tas ir atkarīgs no tā, cik veca ir zivs un cik tajā šīs vielas ir paguvušas uzkrāties, kā arī, protams, no tā, vai laši nāk no Baltijas vai no kādas citas jūras. Tomēr tas nav tik viennozīmīgi. Lašus tagad audzē tāpat kā cūkas – audzētavās, un lašu barību gatavo no tā, kas pieejams dabā. Nesen publicēts Amerikas pētījums liecina, ka audzētie laši reizēm satur vairāk PHB un dioksīnu nekā dabiskajā vidē augušie laši. Es noteikti gribētu ieteikt izvairīties no tādiem produktiem kā Baltijas jūras mencu aknas. Arī mūsu Pārtikas un veterinārais dienests savā mājaslapā neiesaka tās lietot biežāk kā reizi četros mēnešos.

Palūkojoties šī dienesta dažādu valstu mājaslapās, var redzēt, ka pamatos šie ieteikumi ir līdzīgi, un tas ir jautājums par riska izsvērtēšanu. Ir jābūt mērenībai – ja katru dienu ēdīsi Baltijas jūras zivis, nebūs jau tā, ka tūlīt kaut kas notiks, jo nav fiksēts neviens gadījums, kad no dioksīniem zivīs kāds pēc to lietošanas būtu nomiris.

Tātad – ja cilvēkam ir iespēja izvēlēties un viņš to var atļauties, tad ir vērts padomāt, vai lietot Baltijas jūras produktus? Tāpat, lietojot treknas zivis, kurās ir labās, nepiesātinātās taukskābes, ir jārēķinās ar to, ka tajās piesārņojums ar ķīmiskajām vielām ir augstāks.

Ja runājam par liesajām zivīm, es droši varu ieteikt ēst zivis no Latvijas upēm un ezeriem. Starp citu, Somijā iesaka pārtikā izvēlēties reņģes līdz divu gadu vecumam, par ko liecina to lielums. Protams, grūtniecēm un sievietēm zīdīšanas periodā es ieteiktu pārtiku izvēlēties rūpīgi. Zviedrijā šos ieteikumus par pārtiku attiecina vispār uz visām sievietēm reproduktīvajā vecumā, jo arī cilvēkos šīs ķīmiskās vielas ar gadiem uzkrājas. Ja 18 gadus veca meitene plāno bērnus 26 gadu vecumā, tad ir jāievēro mērenība, lietojot pārtiku, kurā var būt šie ķīmiskie piesārņotāji. Ir zaļie, kas uzskata, ka Baltijas jūrā zivis vispār nevajadzētu zvejot gan populācijas samazināšanās, gan piesārņojuma dēļ. Tiesa, ir dažādi politiski un ekonomiski apsvērumi, kas nosaka tādus lēmumus, tādēļ ir jāizsver ieguvumi un zaudējumi.

Zviedriem ir kāds pētījums, kas veikts pirms vairākiem gadiem, kurā tika salīdzināts NOP un PHB daudzums zvejnieku, kas dzīvo Latvijas un Zviedrijas piekrastē, asinīs. Pētījums apliecināja, ka zvejnieku asinīs šo vielu koncentrācija ir lielāka nekā vidēji pārējo iedzīvotāju asinīs, jo zvejnieki tomēr zivis pārtikā patērē vairāk. Latvijas un Zviedrijas zvejnieku asins piesārņojums bija aptuveni vienāds, un Latvijā kontroles grupai, kas zivis lieto ļoti reti, ķīmiskais piesārņojums asinīs pat bija zemāks nekā zviedru kontroles grupai.

Šie jautājumi ir sarežģīti, un es nesaku, ka patērētajam Latvijā par to visu laiku vajadzētu domāt, tomēr jāatzīst, ka Zviedrijā sabiedrības izglītotības līmenis kaut vai par NOP ir augstāks nekā Latvijā. Mums zināšanas par šīm lietām salīdzinoši ir jaunums, un mums vēl nav krīzes šajos jautājumos. Mūsu Pārtikas un veterinārais dienests ir ļoti uzmanīgs, un reizēm vēl varētu diskutēt, vai zivju analīžu rezultāti ir nopietns pamats pilnīgam aizliegumam lietot pārtikā Baltijas jūras lašus. Norvēģijas laši tiek audzēti aplokos, kas ir ierīkoti jūrā, kuras ūdenim un piesārņojumam nav valstu robežu.

Vai var novērst PAO iedarbību, jo transports ir visur? Vai, sadegot biodegvielai, rodas mazāk PAO nekā sadegot fosilajai degvielai?

Man grūti precīzi atbildēt, bet domāju, ka, sadegot biodegvielai, rodas mazāk PAO. Par šo piesārņojumu jāatceras, ka cilvēks ar to ir saskāries ļoti ilgu laiku – jau kurinot ugunskurus, izdalījās PAO. Vides ķīmijā tiek runāts par to, ka problēma slēpjas izmaiņu straujumā, kurām organismi nepaspēj pielāgoties. Jebkura populācija un suga videi pielāgojas. Atšķirība starp NOP un PAO iedarbību ir tāda, ka NOP ir cilvēku sintezēti, un organisms tiem pielāgojas lēnāk un grūtāk, bet izmaiņas NOP daudzumā ir straujākas. Kanādā pētīju arī NOP vielmaiņas produktus, kas savukārt var izraisīt hormonālas pārmaiņas. Ir ķimikālijas, kas pēc savas uzbūves atgādina hormonus.

Tas, ka cilvēka asinīs tiek atrasts triklozāns, kas darbojas kā antibakteriāla viela un tiek plaši izmantots zobu pastās, liecina, ka tā darbība tomēr ir saistīta ar proteīnu un ka triklozāns pēc savas uzbūves atgādina vairogdziedzera hormonu. Vairogdziedera hormonu asinīs pārnēsā olbaltumvielas, kas nogādā hormonu vajadzīgajā vietā. Triklozāns saistās ar olbaltumvielu, kas pārnēsā hormonu, un tādā veidā olbaltumviela kā hormona pārnēsātājs tiek bloķēta un tā tiek ietekmēta cilvēka hormonu sistēma.

Tātad hormona nesējam «zirdziņam» tiek sapītas kājas un, lai gan hormons atrod citu nesēju, hormonu sistēmas līdzsvars tiek izjaukts?

Jā, aptuveni tā varētu raksturot notiekošos procesus. Esmu pētījis šī ķīmiskā piesārņojuma avotus dabā, kā šīs vielas nokļūst organismos un kas ar tām vielmaiņas procesos notiek tālāk. Uzskatu, ka triklozāns kā tāds ir nevajadzīgs produkts. To pievieno arī zeķēm, lai tās piesvīstot nesmirdētu, jo, kā zināms, sviedru smaku izraisa baktērijas.

Ir jāmin vēl kāda lieta – kamēr mēs neesam tik gudri, lai skaidri pateiktu, cik toksisks ir triklozāns vai bromētie liesmu kavētāji, kas atrodas paklājā, pa kuru rāpo bērns, ir jāievēro piesardzības princips. Citādi var izrādīties, ka šīs vielas, piemēram, kavē bērnu attīstību, bet mēs to uzzināsim jau pēc tam, kad būs par vēlu. Tas, ka šo vielu koncentrācija asinīs ir ļoti zema, neko nenozīmē, jo arī hormonu koncentrācija asinīs ir zema, bet to iedarbība ir ļoti nopietna.

Ir pētījumi lielajās pilsētās par attīrītajiem notekūdeņiem – un tādus būtu interesanti veikt arī Latvijā. Attīrītajos ūdeņos lielajās pilsētās var atrast visu ko: marihuānas metabolītus, kofeīnu, pretapaugļošanās aģentus un citus farmācijas produktus, kas nonāk kanalizācijā ar urīnu. Cik zinu, tad nav tādu tehnoloģiju, kas var no ūdens attīrīt ļoti zemas koncentrācijas bioloģiski aktīvās vielas. Īstenībā tas ir jautājums par urbanizāciju, jo problēmu rada ļoti augstā cilvēku koncentrācija lielajās pilsētās. Pētījums kādā nelielā Lielbritānijas upītē it kā pierādīja, ka caur kanalizācijas notekūdeņiem ūdenī nonāk sieviešu pretapaugļošanās hormonu preparāti, kas joprojām ir bioloģiski aktīvi. Šīs vielas iedarbojoties nevis uz cilvēku, bet esot mainījušas zivju dzimumu upē.

Ja runājam par pesticīdiem, dioksīniem vai PHB, tad mums ir jāuzmanās no zivīm, kuras ēdam, jo cilvēks tādā gadījumā tiek pakļauts šo vielu iedarbībai ar uzturu, mazāk ar ūdeni un gaisu. Bromēto liesmu kavētāju iedarbei vairāk cilvēki pakļauti iekštelpās nekā ārā. Latvijas klimatiskajos apstākļos cilvēki ziemā pārsvarā uzturas tikai telpās, tādēļ sabiedrībai vajadzētu ievērot manis jau minēto piesardzības principu un mēģināt aizvietot ķimikālijas, par kurām ir pamatotas aizdomas, ka tās ir kaitīgas.

Protams, ja triklozāns ir zobu pastās, tad tas nav indīgs mūsu parastajā izpratnē – iztīrot zobus, neviens nenomirs. No triklozāna var izvairīties, jo uz zobu pastas tūbiņas sastāvs ir uzrakstīts. Ķimikālijas mūsu asinīs ir cena, ko maksājam par dzīvi civilizētā sabiedrībā.

Minējāt, ka NOP un PHB var izraisīt ģenētiskas mutācijas, bet kā to izmērīt un kā noteikt, kas šīs mutācijas izraisa?