Vēdās ir kāda leģenda par medicīnas rašanos:

Pasaules radīšanā bija vairāki laikmeti- jugas. Pirmais laikmets saucās Satja juga. Tolaik jogi meditēja, dzīvoja tūkstošiem gadu un nekad neslimoja. Reiz kāds jogs pagaršoja medum līdzīgu šķidrumu, kas bija iznācis no zemes dzīlēm, un viņu sāka mocīt gremošanas traucējumi. Jogs lūdza padomu indiešu padievam Brahmam, un tas viņam ieteica iedzert vārītu ūdeni. Tāpēc uzskata, ka pirmais medicīnas skolotājs bijis Brahma, pirmā slimība - gremošanas traucējumi, savukārt pirmās zāles - vārīts ūdens.

Ājurvedas pirmsākumi meklējami Indijā, no kurienes tā izplatījās tālāk uz citām kaimiņu zemēm - Tibetu, Šrilanku un arī Taizemi. Katrā zemē to ietekmēja vietējā kultūra, reliģija, un tā ieguva atšķirīgu filozofisku traktējumu, pieeju. Tibetas medicīnas pamatā, piemēram, ir Ājurveda un tradicionālā Ķīnas tautas medicīna.

Ājurveda ir patstāvīga medicīnas sistēma, tradicionāla medicīna Indijā, dabīga ārstēšanas sistēma vēsturiskām saknēm Vedu ērā jau pirms 5000 gadiem. Ārstēšanas metodes tiek izvēlētas individuāli, atbilstoši mūsdienu dzīves ritmam un vajadzībām un strādājot integrāli ar ķermeni, prātu un garu.

Ājurvedu visspēcīgāk ietekmēja Sankhajas radīšanas jeb izpausmes filosofija. Saskaņā ar to ārpus radīšanas pastāv tīrā eksistence vai apziņas stāvoklis, kas atrodas ārpus laika un telpas, kam nav sākuma un beigu un nav arī īpašību. Šajā eksistencē rodas vēlme piedzīvot sevi, kas savukārt izraisa pirmatnējās fiziskās enerģijas izpausmi. Sankhjas filosofija apgalvo, ka cilvēkam piemīt astoņas pamattieksmes - tikums, netikums, zināšanas, neziņa, atturība, pieķeršanās, spēks un nespēja.

Ājurveda balstās uz pieņēmumu, ka viss sastāv no pieciem blīvajiem elementiem - ētera, gaisa, uguns, ūdens un zemes. Tie pārstāv piecus enerģijas jeb matērijas stāvokļus vai īpašības. Šie elementi vienmēr un visur ir kopā, tie nepārtraukti mainās un miejiedarbojas. Izmaiņas vienā ementā ietekmē arī pārējos.

Ēters - tik smalks, ka mēs reti kad par to iedomājamies. Tas tiek pielīdzināts apjomam vai telpai.

Gaiss - elements ir gāzveida stāvoklis, un tam piemīt gaisa īpašības. Tas ir viegls, skaidrs, sauss un spēj izplatīties.

Uguns - izmaiņu un transformācijas enerģija. Tai piemīt tādas īpašības kā karstums, sausums un augšup vērsta kustība.

Ūdens - šķidrs, vēss un plūst lejup. Tam nav savas formas.

Zeme - pamatīga, ar tādām īpašībām kā smagums, cietība un tikai nedaudz lejup vērstas kustības.

Slimības rada triju elementu disfunkcija

Kā ikvienā medīcīnas paveidā, arī Ājurvedas un Tibetas medicīnā, sākot ārstēt cilvēku, ļoti liela nozīme ir precīzai diagnostikai. Tibetā uzskata, ka katrā cilvēkā no dzimšanas ir trīs elementi - vējš, žults un gļotas, kas atbilst Ājurvedas trim došām: vātai (gaiss,) pītai (uguns), kaphai (zeme). Šie elementi ir izteikti vairāk vai mazāk, tomēr veselā organismā starp tiem ir jābūt zināmam līdzsvaram. Kādās proporcijās cilvēkā ir šie trīs elementi, atkarīgs no ļoti dažādiem apstākļiem - dzimšanas brīža, no iepriekšējām dzīvēm - karmas, no vecākiem. Pat no tā, kādu uzturu vecāki lietojuši ilgstošā laika periodā pirms bērna piedzimšanas.

Tas, kādās proporcijās ir katrs elements, ietekmē cilvēka vizuālo izskatu, raksturu un arī veselību. Ja starp elementiem ir disharmonija - kāds no tiem ir krietni par daudz vai par maz un ir traucēta to normāla funkcionēšana, rodas veselības problēmas.

Diagnosticējot speciālista uzdevums ir noteikt, tiši kurš no elementiem kurā orgānā vai audos izraisa traucējumus. Tibetā un Indijā slimības atkarībā no disharmonijā esošā elementa tā arī dēvē - par gļotu, šults vai vēja slimību. Piemēram, astma parasti pieder pie gļotu slimībām.

Diagnostika

Lai noteiktu, kurš elements organismā izraisījis kaiti, Ājurvēdas un Tibetas medicīnā lieto dažādas izmeklēšanas metodes. Tās ir gadsimtiem senas un palīdz atklāt visdažādākās slimības. Ājurvēdas medicīnā ārestē arī tik smagas slimības kā diabēts, hepatīts, paralīze, skleroze, epilepsija, AIDS, nervu un psihiskās slimības.

Daudz ko par veselības stāvokli var noteikt pēc pulsa. Ājurvēdas medicīnā to mēra septiņos dažādos dziļuma līmeņos. Mērot pulsu, speciālists var noteikt, kā pulsē katrs cilvēka iekšējais orgāns un kurš no elementiem - vējš, žults, vai gļotas - tajā rada "nekārtības". Pēc pulsa var noteiktarī, vai cilvēks izveseļosies, vai arī viņam tas nav lemts.

Iekšējo orgānu slimību simptomi izpaužas arī noteiktos maņu orgānos, tādēļ, Ājurvēdas un Tibetas medicīnā diagnostika notiek pēc acīm, nagiem, pirkstiem, ausīm, mēles, roku līnijām utt. Piemēram, mūsdienu trauksmainajā laikmetā stresa dēļ daudziem cilvēkiem organiskmā ir vēja elementa darbības traucējumi. Par to liecina uz nagiem parādījušās vertikālās līnijas, kas norāda, ka organismā pietiekami labi neuzsūcas barības vielas. Vēja elementa traucējumus uzskata par postošākajiem, jo tie ietekmē tādu smagu slimību veidošanos kā diabēts, paralīze, epilepsija, nervu un psihiskās kaites.

Tibetas medicīnā, diagnosticējot slimību, nozīme ir arī sapņiem. Piemēram, ja sapnī redz ūdeni, tas liecina, ka organismā ir pārāk daudz gļotu, savukārt, ja sapnī bēg, vainojams vējš. Ugunsgrēks sapnī ir laba zīme.

Ājurvēdā lieto dažādus terapiju veidus, kas attīstījušies Indijā pēdējos 5000 gados un var veikt to pašu, ko mūsdienu terapijas metodes. Ājurvēdas medicīnas terapija ir pietiekami skaidra, lai būtu saprotama ikvienam. Ājurvēda māca pašizziņu un pašatklāsmi; tā mudina cilvēkus uzzināt, kas viņi ir, kāpēc saslimst un kā viņi var izmainīt savu dzīvi, lai atgūtu zaudētu veselību un spētu maksimāli vairot veselīgu dzīvesprieku.